Svinību galdu dekorēšana

Galda klāšana

Izmantotie trauki un galda piederumi

Porcelāna un franču stikla trauki:

• uzkodu šķīvji aukstajiem ēdieniem (20cm diametrā)
• lēzenie šķīvji siltajiem gaļas un zivju ēdieniem (24cm diametrā)
• maizes šķīvīši (15 – 17 cm diametrā)
• lēzenie deserta šķīvji augļiem (20 cm diametrā)
• servīze kafijas pasniegšanai
• tortes paliktnis
• garšvielu trauciņi
• ziedu vāzes

Galda piederumi:

• uzkodu naži un dakšiņas
• pusdienu naži un dakšiņas
• sviesta naži
• kafijas karotītes
• augļu naži un dakšiņas
• kūku dakšiņas
• tortes lāpstiņas
• tortes naži tortes dalīšanai
• cukura karote
• konditorejas izstrādājumu standziņas

Stikla glāzes:

• sarkanvīna (125 g)
• baltvīna (100g)
• atspirdzinošiem dzērieniem (200g)

Dzeltens galdauts – 1.80m x 1.40m
Salvetes – koši zaļas kvadrātveida salvetes (50x50cm) 

Svētku galds klāts ar dzeltenu iecietinātu galdautu un koši zaļām iecietinātām salvetēm. Arī pārējie galda rotājumi ir zaļi vai dzelteni. Trauki ir balti vai caurspīdīgi. Izmantota franču galda klāšanas metode. Svētku pusdienās iekļauti dažādi ēdieni, kas papildināti ar attiecīgu dzērienu.
Viesiem atnākot, tos sagaida un sasveicinās, un palīdz dāmām noģērbties. Vispirms sveicinās ar vecākiem cilvēkiem un sievietēm. Dāmām palīdz apsēsties pie galda. Uz galda ir individuālie uzkodu šķīvji, maizes šķīvītis ar nazīti, galda piederumi, salvetes, garšvielu trauki. Vispirms uz galda liek auksto uzkodu šķīvi, 2 cm attālumā no galda malas. Ja šķīvim ir emblēma vai zīmējums, to liek tā, lai viesim attēls būtu tieši pretī. Pa labi no šķīvja liek  pusdienu nazi 1 cm attālumā no šķīvja otriem karstiem ēdieniem, tad auksto uzkodu nazi. Pa kreisi no šķīvja liek pusdienu dakšu otriem karstiem ēdieniem, tad auksto uzkodu dakšu. To starpā jāievēro 1cm attālums. Visus galda piederumus liek 2 cm attālumā no galda malas. Vēl pa kreisi no uzkodu dakšas novieto maizes šķīvi tā, lai tā augšējā mala būtu vienā līmenī ar uzkodu šķīvja augšējo malu. Uz tā liek sviesta nazi paralēli dakšai. Tā kā pusdienās paredzēts arī saldais ēdiens, tad tieši virs uzkodu šķīvja 2 cm attālumā paralēli vienu otram liek deserta dakšu ar spalu pa kreisi un deserta karoti ar spalu pa labi.
Salocītu salveti novieto uz šķīvja. Dzērienu glāzi novieto virs pusdienu naža, 1 cm attālumā no tā. Galdu papildina ar sarkanvīna glāzi un baltvīna glāzi. Vīna glāzes novieto pa labi no dzērienu glāzes.
Pirms aicina viesus pie galda tiek saliets minerālūdens. To nes kreisajā rokā ar salvetes palīdzību, bet lej ar labo roku. Ar salveti noslauka pudeli, ja tas ir vajadzīgs. Minerālūdeni lej 3/4 glāzes 12 grādu temperatūrā. Dzērienus lej no labās puses, nedrīkst tos liet pāri galdam vai stiepjoties.

Galda klājums sākumā auksto uzkodu pasniegšanai

1. Auksto uzkodu šķīvis 2. Pusdienu nazis un dakša 3. Karsto uzkodu nazis un dakša 4. Auksto uzkodu nazis un dakša 5. Maizes šķīvīši un nazis 6. Deserta karotīte 7. Deserta dakša 8. Dzērienu glāze 9. Sarkanvīna glāze 10. Salvete 11.Baltvīna glāze
Kad minerālūdens ir saliets aicina viesus pie galda. Viesus apkalpojot jāievēro, ka vispirms tiek apkalpoti gados vecāki cilvēki un sievietes. Oficiantam visu laiku apkalpojot jāizmanto rokas salvete. Maizi porcionē no kreisās puses ar maizes standziņu palīdzību. Aukstās uzkodas tiek piedāvātas salātu traukos +14 grādu temperatūrā. Porcionējot oficiants tur šķīvi ar uzkodām 5cm augstumā virs un 1cm pār šķīvja malai. Uzkodas porcionē ar nazi un dakšu no kreisās puses.
Kad viesi beiguši ēst aukstās uzkodas, oficianti novāc auksto uzkodu šķīvjus, kopējos salātu traukus un galda piederumus. Tos novāc no labās puses ar labo roku un pārliek kreisajā rokā. Kad visi netīrie trauki ir novākti, oficianti pasniedz karsto uzkodu šķīvjus no labās puses.

Galda klājums karsto uzkodu pasniegšanai

1. Karsto uzkodu šķīvis 2. Pusdienu nazis un dakša3. Karsto uzkodu nazis un dakša 5. Maizes šķīvīši un nazis 6. Deserta karotīte 7. Deserta dakša 8. Dzērienu glāze 9. Baltvīna glāze 11. Sarkanvīna glāze
Ēdienu piedāvā no kreisās puses un porcionē tāpat kā iepriekš. Karstajām uzkodām klāt tiek pasniegts sarkanvīns. No kreisās puses ar salveti turot pudeli, parāda vīna pudeles etiķeti un uz mazā šķīvīša noliek korķi pasmaržošanai. Vīnu lej, turot pudeli ne zemāk kā 5cm virs glāzes. Pirmajam viesim ielej tikai nedaudz vīna pagaršošanai, ja tas tiek akceptēts, otrajam viesim lej ½ glāzes, pēc tam papildinot arī pirmā viesa glāzi. Sarkanvīnam jābūt 16 – 18 grādu temperatūrā. Lejot sarkano vīnu var izmantot vīna groziņus.
Pēc karstajām uzkodām, atkal tiek novākti netīrie trauki tādā pašā veidā kā iepriekš un pasniegts otrais  ēdiens.

Galda klājums otrā ēdiena pasniegšanai

1. Otrā ēdiena šķīvis 2. Pusdienu nazis un dakša 5. Maizes šķīvīši un nazis 6. Deserta karotīte 7. Deserta dakša 8. Dzērienu glāze 9. Sarkanvīna glāze  11. Baltvīna glāze
Otro ēdienu piedāvā no kreisās puses ar labo roku. Otro ēdienu pasniedz 65 – 95 grādu temperatūrā, papildinot ar sarkanvīnu. Piedāvā arī maizi. Pēc otrā ēdiena vispirms novāc koplietošanas traukus (garšvielu trauciņus, kopējos maizes šķīvjus u.c.). Pirmajam viesim novāc otrā ēdiena šķīvi, tad iet pie otra viesa, kuram novāc otrā ēdiena šķīvi un maizes šķīvi ar nazīti. Virzoties pulksteņrādītāja virzienā novāc arī pirmajam viesim maizes šķīvīti ar nazi. Beigās novāc glāzes. Uz galda paliek tikai deserta dakša un nazis. Kad viss liekais ir novākts tiek pasniegts saldais ēdiens 14 grādu temperatūrā.

Galda klājums pirms deserta pasniegšanas

6. Deserta karotīte 7. Deserta dakša 11. Baltvīna glāze 12. Deserta šķīvis
Pie deserta tiek pasniegts baltvīns 8 – 12 grādu temperatūrā. To lej 2/3 glāzes. Balto vīnu lej straujāk nekā sarkano. Pēc deserta jānovāc no galda pilnīgi visi trauki un galda piederumi, jo tiek servēta kafijas servīzes ar konditorejas izstrādājumiem.

Galda  klājums kafijas galdam

1. Kūku šķīvis 2. Salvete 3. Kūku dakšiņa 4. Kafijas tasīte ar apakštasīti un karoti 5. Kafijas kanna 6. Cukura trauks 7. Krējuma trauks
Vispirms uzliek individuālos galda traukus (kūku šķīvīti, kafijas krūzīti), pēc tam koplietošanas traukus (kafijas kannu, krējuma trauciņus, cukura trauku). Kūku šķīvi novieto viesim tieši priekšā 2cm attālumā no galda malas. Pa labi no tā 1 cm attālumā novieto kūku dakšiņu. Pa labi no kūku šķīvja novieto kafijas tasīti ar apakštasīti, ko novieto tā, lai apakštasītes viduslīnija sakristu ar kūku šķīvja augšējo malu. Lai kafijas tasīti varētu ērti paņemt, tās osiņu pagriež pa labi. Paralēli tasītes osiņai uz apakštasītes novieto kafijas karotīti. Pa labi no kafijas tases novieto vienā grupā kafijas kanniņu, cukura trauku un krējuma kanniņu. Uz kūku šķīvja novieto salocītu salveti.
Konditorejas izstrādājumus novieto uz galda tā, lai visi (abi) viesi varētu ērti paņemt izvēlēto izstrādājumu. Kad viesi maltīti beiguši, viesmīlis atnes rēķinu. To nedrīkst darīt ātrāk kā viesis paaicina. Ierakstiem rēķinā jābūt tādiem, lai viesis tos varētu saprast un izlasīt. Rēķinu pienes aizvērtā veidā uz pamatšķīvja vai speciālā kastītē, trauciņā. Nedrīkst izmantot apakštasi. Rēķinu noliek galvenajam viesim labajā pusē. Viesmīlim noteikti jāizdod atlikums.
Viesiem pieceļoties, viesmīlis var palīdzēt dāmai piecelties un apģērbties. Viesiem ejot prom, jāpaaicina viņus nākt vēl, un jāpasaka “Uzredzēšanos!” .

Virtuves piederumi

Anekdotes,teikas

• Piebaldzēns ēd aknas. Otrs prasa:
  "Ondža brāl, ko tu tur ēdi?".
  "Oknas", atbild Ondžbrāls.
  "Dod mun ar!"
  "Koulīts vie' ir!"
• Kāds kungs Bērza krogū gardi ēdis cepeti un sinepes ņēmis klāt. Gadījies piebaldzēns, kurš noskatījies, ka kungs tā garšīgi ēd cepeti un uz naža gala pieņem drusciņ klāt dzeltenu smēru. Viņš nodomājis, ka tas ir dikti gards un dārgs, ka kungs tikai var tādu drusciņu ņemt. Viņš arī tūlīt domājis to nopirkt. Kad nu nācis krodzinieks, viņš prasījis: "Krodziniek, dod man to par veselu rubli, ko kungs uz naža gala ēd!". Krodzinieks, saprazdams jokus, pieliek pilnu trauciņu, pielikdams cepeti ar klāt. Šis nu, gribēdams labi nogaršot, ņem cik tik varēdams mutē iekšā. Viņš nu sācis bļaut: "Ondž, brol, godā par siev un bērniem, jipts mutē!".
• -Jāni, nāc pusdienā!
  -As jou pajēžu.
  -Ko tad tu ēdi?
  -Dasu.
  -Kur tad tu ņēmi?
  -Ankamberī iz lūga.
  -Traks, tu jau būsi sveci apēdis!
  -As jou nazynu, tū meikstumu as nūlupynōju i apēžu, bet tū seikstumu aizsvīdu.
• Reiz bada gados kāda saimniece redz, ka vārna tup uz mieta. Viņa steidzīgi izrauj mietu un liek to klāt pie vārāmās zupas. "Kas tad tie par jokiem?" saimnieks prasa. "Tak jau vārna virsū tupējusi," saimniece atbild.
• Viņumāte šomātei žēlojusies, ka šai gājēji daudz ēdot. Šomāte teikusi: "Man gan neēd. Es pa priekšu aizbāžu paspārnes.". Viņumāte arī nu katru rītu bāzusi istabai paspārnes, bet šie kā ēduši, tā ēduši. Atkal viņumāte žēlojusies šomātei. Tad šomāte teikusi: "Nu, māsiņ, es viņiem vispirms šo to iedodu ēst, un tad tik saucu brokastīs!".
• Reiz satikušās divas saimnieces un pārrunājušas par dažādām saimniecības lietām. Pirmā: "Ir nu gan man tie ļaudis izlepuši! Vakar novārījām vēžus. Mēs paši vēžus apēdām, un, ko domājiet, šie neēd vis to zupu!". Otra: "Tas jau vēl nekas, kā tad mēs novārījām olas un neviens to zupu negrib vairs ēst!".
• Krodzinieks līgst sev puisi un saka: "Ienes ķēķī malku un guli. Pabaro zirgus un guli atkal. Bez tam došu vēl sešus ēdienus: kartupeļus un bulbes, siļķes un ēringes, maizes un brotes!"
• Viens piedzēries vīrs gulējis ceļmalā. Nācis garām krievu mācītājs un teicis: "Dievs, svētī kalpa Andža dvēseli, maizes, putras paēdušu un pašu pagalam klāt nosprāgušu!"

Teikas

• Saimniece vārījusi putru. Ielējusi mazu lāsīti, bet piekūsējis pilns katls. Vārījusi otrā dienā: ielējusi mazu lāsīti, bet piekūsējis pilns katls. Vārījusi trešā dienā: ielējusi mazu lāsīti, bet atkal piekūsējis pilns katliņš. Viņa teikusi: "Lai tev tukšā! Es tak tik vien vārīju, ka vienai reizei!" Dievs to izdzirdis, saskaities un teicis: "Lai tev tik vien putras, cik ūdens!" Un tā tas notiek arī šobaltdien.
• Vecos laikos, kad Dievs pa zemi staigājis, viņš piegājis pie ogotāja un prasījis, vai esot paēdis. Ogotājs atbildējis: "Ne ēdis, ne neēdis!" Tā arī Dievs nolicis. Ja ogotājs būtu pateicis, ka paēdis, tad tagad ar' varētu no ogām paēst.

Ticējumi

• Kad ēdienu vārot tas vārās vidū, tad būs ciemiņi pie ēšanas.
• Pāri rokai nedrīkst celt ne liet kādu ēdienu, tad to nelabais paraus.
• Sālīts ēdiens rāda, ka saimniece iemīlējusies.
• Ja vakarā zupu neizēd, tad otrā dienā būs slikts laiks.
• Kad bērni zirņus pārēdušies, tad tiem jādod ceptas peles gaļa, lai neceltos vēdera graizes.
• Pirmo reiz tā gada augļus ēdot, var arī kaut ko vēlēties.
• Ja guļ un ēd, tad nāve trin izkapti.
• Ēdot nedrīkst spieģelī skatīties, citādi apēd atmiņu.
• Ja ēdot kumoss izkrīt no mutes, tad otram skauž.
• Vasarā jāizēd bļoda tukša, tad būs sauss laiks.
• Ja ēdot kājas kustina, tad velna bērnus šūpo.
• Ja maizes druskas ēd, tad būs pulka bērnu.
• Ja apēssi vuškos mēli, tod byusi lels dzīdōtojs.
• Kas plaušas ēd, tas viegli dancojot.
• Kad cita iekostu maizi ēd, tad ar to jākaujas.
• Ēdot nedrīkst iziet no mājas, jo tad iznes svētību.
• Kas reizē pie galda beidz ēst, tie reizē nomirs.
• Ja ēd maizi, kas ir lauzta, ne griezta, tad lūzt zobi.
• Ja sapnī ēd maizi, tad būs bagāts.
• Ja maizes kukulis vidū pārsprādzis, tad krāsnij kāds parādījis kailu dirsu.
• Karstu maizi ar nazi nedrīkst griezt, jo tad cepējam sāp mugura.
• Maizi nedrīkst urbināt ar pirkstiem, jo tad izbada Laimei acis.
• Vakarā nedrīkst iesākt maizes kukuli, tad ļaunie gari naktī ēdīs.
• Ja maizes kukuli noliek augšpēdus, būs bads mājās.
• Ja maizīte nokrīt zemē, tad uzceļot tā jānobučo, lai Dieviņš nedusmotos.

Sakāmvārdi un parunas.

• Miega māte raušus necep.
• Melli pirkstiņi, balta maizīte.
• Cepts cālis mutē neskries.
• Sava maize allaž gausāka.
• Kule nesēju nes, ne nesējs kuli.
• Kāda saimniece, tāda maize.
• Maize kā galoda.
• Putra rītā, putra vakarā, vēl rudzu putra launagā.
• Putriņa gana laba, bet bļodiņa maza.
• Lai tās zivis, kur tās zivis, bet kur tad tā zupa.
• Paēd rutku pa priekšu, tad tikai pēc tam medu ēdīsi.
• Pat vilks katru dienu gaļu neēd.
• Gards nāk ar vārīšanu, silts - ar sildīšanu.
• Laba gaļa poda neplēš.
• Ar sviestu putru nesamaitāsi.
• Gards tas kumoss, kas aiztaupīts.
• Beidz ēst tad, kad labi garšo.
• Visi gudri, kad vēders pilns.
• Jo vairāk medus ēd, jo rūgtāka mute.
• Izsalkušam viss gardi vārīts.
• Sānolu maize na bods, linu krakls na plykums.
• Kārsim zobus vadzī.
• Ēd kā pēc spranču laikiem.
• Kas lēni ēd, tas ilgi ēd.

Mīklas

Vecam tēvam sirma galva, bet pēc smeķīgs padoms nāk. (sula)
Egļu biezans, vidū ezars, pa to ezaru balta pīle peld. (ācum sula)
Miežu kalns, zelta aka vidū. (ūdiv utseivs ra artupzeib)
Maģs, maģs dīķītis, pilns koku piemētāts. (setorak nu adoļb)
Zagli kar kokā. (aļag)
Zema, resna jumprava, dienu nakti bučojama. (ssuak)
Mazāks par Dievu, lielāks par ķeizaru. (eziam)
Jo vairāk ēd, jo vairāk atliek. (saksurd seziam)
Kīsele redelēs. (sānūš sudem)
No vismazākā putniņa visgardākais ēdiens. (sudem)
Biezu putru izvāra katlā, sviests vidū paliek neizkusis. (alo)
Visa saime paēdusi, saiminiece neēdusi. (acīnrāvap)
Balts kā sniegs - nava sniegs, šķīsts kā ūdens - nava ūdens. (sneip)
Zvīrgulīši, zvārgulīši, sabira zelta silītē. (āltak iņriz nu sapup)
Stīvēts, driķēts, divkāršu vārīts. (sreis)
Ap Jāņiem ezers sasalst, ap Ziemassvētkiem ābele zied. (amras nu sneip)
Koka rene, kaula duramie, kustini gūžas, tad būs pareizi. (acīm iziam) 

  

Tradicionālie ēdieni

Tradicionālie ēdieni

---

    Ēdieni, kurus tu parasti mājās ēd un, pretstatā visādiem ārzemju konserviem un ekzotiskiem augļiem, uzskati par latviskiem, ir ienākuši salīdzinoši nesen - dažs pirms simts gadiem, dažs kādu biškuci agrāk.
    Agrāk ļaudīm bija pieejams daudz mazāks pārtikas izejvielu jeb produktu klāsts un daudz vienkāršāki un mazefektīvāki to uzglabāšanas veidi, kas arī noteica viņu ēdienkarti.
    Ēdiena nereti bija mazāk kā vajadzēja un tas tika vairāk godā turēts un cienīts. Mūsdienās bērni pārdzīvo, ka viņiem mēģina iebarot pārlieku daudz, agrāk bieži vien domāja, kā lai vēl ko ēdamu dabūn.
    Arī attieksme pret pārtikas vielām ir mainījusies. Piemēram, agrāk, kad ļaudīm nebija daudz ēdamā, bet bija grūši fiziski jāstrādā, tauki (gaļas taukumiņš, krējums) skaitījās liels gardums un spēka avots. Tagad, turpretīm, ļaudis cenšas ēst mazāk treknu ēdienu, jo savādāk paliek resni.

Loba beju tāva meita,          Loba maņ gribējōs: Sīru kūžu, svīstu ēžu, Soldon' pīnu pasadzēru.

    Pamatēdiens bija dažādi putraimu vārījumi jeb putras. Tāpat maize, kas latviešiem (un arī vairumam citu tautu) ir kaut kas vairāk kā vienkārši ēdiens - tā ir ēdiena un pārticības simbols. Graudi un putraimi bija viegli uzglabājami visu gadu. Citas izejvielas bija atkarīgas no gada laika: vasarā lietoja daudz piena produktu, rudeņos kāva lopus un ēda daudz gaļas. Gaļu glabāja kaltētu, žāvētu vai sālītu, no tās žāvēja un vārīja desas. Zivis arī gan kaltēja, gan žāvēja, gan sālīja. Protams, vasarās un rudeņos ēda zaļumus, augļus, dārzeņus. Vispār rudens ir ēdieniem pats bagātākais laiks, tāpēc rudens svētki svinēti jo dāsni, kāzas arī parasti dzēra rudenī. Ziemā vairāk ēda žāvētu gaļu, zirņus, pupas.
    Ēda parasti visa saime no vienas lielas bļodas, katrs ar savu karoti.
    Dzēra alu, medalu, pavasarī savāktās bērzu sulas. Saldus ēdienus gatavoja no maizes, medus, augļiem un riekstiem.
    Arī saulgriežu svētku mielastu ēdienkarte bija atkarīga no gadalaika un tā gastronomiskajām iespējām. Svētkos ļaudis vienumēr centušies likt galdā visu to labāko, kas vien pieejams. Tomēr ar laiku cilvēki pierada, ka noteiktos svētkos noteikti jābūt noteiktiem ēdieniem: Lieldienās - olām, Jāņos sieram un alum, Ziemassvētkos cūkas smecerim, zirņiem u.tml. Un labi vien ir. Saulgriežu svētku ēdienkartes izpratne ir vienīgais salmiņš, aiz kā tradicionālie ēdieni turas pie mūsdienu latvieša galda.
    Uh... Paēsts ir, tagadiņās vajadzētu arī drusku kājas izlocīt... :) Tā nu mācīsimies dancot. Bet pirms runājam par dancošanu, pastāstīšu tev par padarīšanu, dēļ kuras visa spēlēšana un dancošana vispār kopā turas - ritmu. 

Ķekatas

Ēdienu noformēšana.

Valstu nacionālie ēdieni

1.

Latviešu nacionālie ēdieni. 

Latviešu virtuve ir ietekmējusies no blakus valstīm. Bieži izmantotas produkti ir iegūstami tepat Latvijā kā kartupeļi, kvieši, mieži, kāposti, sīpoli,olas, un cūkgaļa. Latviešu nacionālie ēdieni ir trekni, un tajos parasti netiek izmantotas garšvielas. Tipisks latviešu virtuves ēdiens ir vārīti pelēkie zirņi ar speķi.
Vēl latviešu virtuvē cieņā ir cūkgaļa ar kāpostiem, biezputra, melnā rudzu maize un medus.

2.

Lietuviešu nacionālie ēdieni.

Lietuviešu virtuve, tāpat kā latviešu virtuve, galvenokārt sastāv no lauksaimniecības produktiem. Tajā visbiežāk izmantotie produkti kā mieži, kartupeļi,rudzi, bietes, zaļumi, ogas un sēnes tiek galvenokārt izaudzēti uz vietas.

Vieni no vispopulārākajiem lietuviešu virtuves ēdieniem ir aukstā biešu zupa un cepelīni ar dažādiem pildījumiem.

3. Igauņu nacionālie ēdieni.
Galvenie produkti, kas raksturīgi tradicionālajai igauņu virtuvei, ir zivis, piens, skābais un saldais krējums, liesa un cauraugusi cūkgaļa, kartupeļi, kāposti, zirņi, grūbas.
Tradicionālais igauņu pusdienu galds ir visnotaļ vienkāršs – aukstās uzkodas, piena un gaļas zupas, biezputrā savārīti dārzeņi ar grūbām, putraimiem utml., zivis un pasmagi saldie ēdieni, gatavoti pārsvarā no miltiem, kartupeļu cietes, ogām un maizes.
 

4. Somu nacionālie ēdieni.
(attēlā redzams kalakeitto zivju zupa)
Somijas ģeogrāfiskais stāvoklis ir būtiski iespaidojis somu virtuves tradīcijas. Somu tradicionālus ēdienus ir ietekmējušas diezgan bargie dabas apstākļi kā arī krievu, zviedru un Eiropas virtuves. Gaļas ēdieni ir nākuši no Eiropas, zupas - no Zviedrijas, savukārt cepieni no Krievijas. Somu tradicionālās virtuves īpatnība ir parastie un sātīgie ēdieni. Uz somu galda obligāti jābūt svaigai maizei.
Daži no somu nacionālajiem ēdieniem ir- Kalakeitto (zivju zupa),Kalakukko (zivju pīrāgs),Graavi lohi  (sālīta varavīksnes forele savā sulā),  Rosolli (tradicionālie somu salāti no siļķes līdzīgie vinegretam ar ķilavām),  Suutarinlohi (nozīmē 'kurpnieka lasis'-lasis no renģēm) , Karjalanpaisti (senais karēļu svētku ēdiens (cepetis)), Poronkäristys (žāvētās ziemeļbrieža gaļas ēdiens), Pulla (saldie rauga kafijas bulciņas ar vaniļu) u.c 
ēdieni

5. Zviedru nacionālie ēdieni.
(attēlā redzamas gaļas bumbiņas brūnā krējuma mērcē)
Zviedrijas virtuvi raksuro piena produkti, svaiga maize, ogas, liellpou gaļa,  jūras veltes un zivis.
Daži no zviedru nacionālajiem ēdienim ir gaļas bumbiņas brūnā krējuma mērcē ar kartupeļu biezeni un asu brūkleņu mērci, pūdēta siļķe – surströmming un kanēļu maizīte -kanelbulle.

 

6. Norvēģu nacionālie ēdieni.
(attēlā redzams gravlaks)
Norvēģu virtuves pamatā ir zivis un jūras produkti. Vispopulārākās ir mencas, pagatavotas visdažādākajos veidos, sālītas siļķes ar kartupeļu piedevām, cepts vai kūpināts lasis, ceptas butes un ātes, dažādi pagatavota forele, vārītas krevetes, kā arī vaļa gaļa. Ļoti liela nozīme šeit ir pienam, to norvēģi lieto ļoti lielā daudzumā. Par delikatesi tiek uzskatīts kazas siers, kā arī lācenes. Plaši tiek lietoti arī gaļas produkti – dažādi steiki, cepeši, šniceles, savvaļas dzīvnieku gaļa, putnu gaļa. Populāras ir arī dažāda veida putras. 
Daži no norvēģu tradicionālajiem ēdieniem ir jēra gaļas un kāpostu sautējums, marinēts lasis („Gravlaks”), klimpas („Kumle”) un ziemeļbrieža gaļa. 

7. Poļu nacionālie ēdieni.
Tradicionālai poļu virtuvei raksturīgas tīras un elegantas garšas nianses. Ēdieni Polijā atšķiras katrā no valsts reģioniem. Svaigi gatavota zivs ir iemīļots ēdiens Polijas ziemeļu daļā, kas ir bagāta ar ezeriem. Mozāvija valsts centrālajā daļā pazīstama ar zurek, kas ir skāba rudzu zupa, bet Polijas austrumi zināmi ar pasaulslavenajiem pierogi. Wielkopolska Polijas rietumos piedāvā aromātiskus pīles ēdienus, Suwalszczyzna Polijas ziemeļaustrumos piedāvā bagātīgu klāstu kartupeļu ēdienus, bet Podhale Tatru kalnu pakājē slavena ar kwasnica – skābo kāpostu zupa un oscypek – kupinātas aitas piena siers.

8. Krievu nacionālie ēdieni.
Krievu virtuve ir bagātīga, un Latvijas iedzīvotājam pat diezgan pazīstama. Borščs un pelmeņi ir slavenākie krievu ēdieni. Vēl ir pankūkas jeb bliņas, putras, dažādi pagatavotas zivis, krupeņiks – griķu biezputra, zapekanka – sacepums. Saldajā krievu virtuve piedāvā ķīseli, vareņikus, pīrādziņus.

9. Ukraiņu nacionālie ēdieni.
Kovbasa – kūpināta desa, Kuška – asinsdesa (sastāvā griķi un asinis), kuru pasniedz ar krējumu vai brūkleņu ievārījumu. Populāri ir arī  ēdieni: golubci – ar gaļu un rīsiem pildīta paprika; manti- kā lieli pelmeņi, kurus gatavo tvaicējot; vareņiki –pildījumam var izmantot kartupeļus, kāpostus, biezpienu, ķiršus u.c. ogas, augļus vai dārzeņus. Sāļie vareņiki tiek pasniegti kopā ar sīpoliem un skābo krējumu, bet saldie- ar ievārījumu. Ļoti iecienītas ir arī pankūkas visdažādākajos veidos: ar pildījumiem, biezpiena plācenīši vai sacepumi.
 10.
Beļģu nacionālie ēdieni.
 Tā kā eiropieši ēd daudzveidīgu pārtiku, tad arī Beļģija slavena ar sviesta un siera ražojumiem, ar šokolādes izstrādājumiem.frī kartupeļiem. Valstī audzē arī tradicionālas lauksaimniecības kultūras- kartupeļus, dārzeņus augļus. Beļģu ēdiens ir veidojies franču un flāmu virtuves ietekmē. Ļoti populāras ir zupas. Katram reģionam ir savas vietējās receptes. Raksturīgākais ēdiens ir gliemji ar ceptiem kartupeļiem, nieres ar paegļu ogām, karbonāde flāmu gaumē( pagatavota ar alu), pupiņu salāti ar speķa šķēlītēm etiķa mērcē, brūnā rīsu biezputra ar grauzdētu cukuru, svaigs zutis, cigoriņu salāti un redīsi ar sāli.
Beļģu virtuve ir slavena arī ar savām jūras veltēm tādām kā mīdijas ,mulles( īpašas jūras gliemenes), kuras pasniedz lielās bļodās, vārītas vīnā ar dažādām mērcēm un garšvielām, un kuru ēšana ir kā maza izrāde un piedzīvojums

Ēdienu iedalījums

Nacionālā virtuve

Foto: Valts Kleins

Laikam ejot latviešu virtuve ir mainījusies, aizgūstot un mainot ēdienus citu tautu kultūru ietekmē. Mūsdienās latvieši gan vāra boršču un taisa rasolu (slāvu tautu nacionālie ēdieni), gan Jāņos cep šašliku, un Ziemassvētkos piparkūkas (raksturīgas Vācijas kultūrai), bet tradicionālā latviešu virtuve kopumā bija bez izteiktām garšvielām, garšas uzlabošanai parasti tika lietoti sīpoli, ķiploki un ķimenes, saldināšanai - medus. Ikdienā, ēdienu pagatavošanai, galvenokārt izmantoja labību – auzas, prosu, grūbas, rudzus, kviešus un miežus. No tās cepa maizi un vārīja putras. Tāpat ēdiena sagatavošanā izmantoja arī kaņepes, skābenes, zirņus, pupas, rāceņus, kāļus, kāpostus, bietes, rutkus, ķirbjus, burkānus un kartupeļus.

Ja ikdienā tradicionālā latviešu virtuvē gatavoja vienkāršākus ēdienus, tad svētdienās un svētkos galds bija bagātīgi klāts:

• Mārtiņdiena, ko svin 10. novembrī, simbolizē rudens darbu beigšanos un ziemas sākšanos. Tās galvenais ēdiens bija gailis, ko kā gaismas saucēju upurēja Mārtiņam.
• Ziemassvētkos uz galda bija jābūt deviņiem ēdieniem, lai mājā būtu bagātība. Starp tiem noteikti bija vārīta cūkas galva (šņukurs), sautēti kāposti un asinsdesa, pelēkie zirņi ar speķi, zivis, kuras uzskatīja par naudas un pārticības simbolu. 
• Lieldienās, ko svinēja kā pavasara atnākšanas svētkus, parasti cepa maizi un vārīja olas. Olas simbolizēja sauli un jaunas dzīvības sākumu. Tās vārīja sīpolu mizās, tādējādi piešķirot to čaumalām zeltainu nokrāsu, jo latviešu ticējums vēsta, ka tās jākrāso, lai visu nākamo gadu vistas skaistas olas dētu.
• Līgo vakarā, kas ir vasaras saulgrieži, galdā tika celts svaigs ķimeņu siers - saules un veselības simbols, alus - darba spara simbols un mūsdienās arī pīrāgi.

Latviešu tradicionālās virtuves iecienītākie:

• gaļas ēdieni - asinsdesa (putraimdesa), vārīta cūkas galva vai cūkas šņukurs un cūkas cepetis;
• saldie ēdieni - buberts, rupjmaizes kārtojums, maizes zupa, biguzis vai medus rausis;
• dzērieni - piens, rūgušpiens, kvass, bērzu sulas, maizes alus un dažādas zāļu tējas: kumelīšu, piparmētru, liepziedu, ķērpju, pelašķu, nātres, asinszāles, vērmeles un citas. 

Latvijas tradicionālie ēdieni pa reģioniem:

• Kurzeme: zivis, sklandrauši, biguzis, bukstiņputra;
• Latgale: kļockas, guļbišīki (guļbišnieki), buļbu bļīni, asuškas, murcovka, slokatnis, buļbešniki;
• Vidzeme: stuks (steņķis, štāka), plāceņi, kuģelis, koča, kaņepju sviests;
• Zemgale: karaša, skābputra;

Ēdieni